Pālekt uz saturu


Bilde

Intervija ar Badiju Gaju (Buddy Guy)


  • Please log in to reply
2 atbildes uz šo tēmu

#1 mp3

mp3

    Gitaristiem.lv Komanda

  • Moderators
  • 1414 raksti
  • LocationRiga

Pievienots 12 June 2008 - 12:11 AM

Čau visiem! Beidzot ir pabeigts ar visām mācībām un diplomdarbiem un var veltīt mazliet uzmanības arī ģitārisma ideju izplatīšanai mūsu jaukajā komjunitijā O_o.

Šoreiz piedāvāju pavisam svaigu interviju no Guitarist žurnāla, ar vienu no blūza mūzikas pārstāvjiem, kas viesojās arī pie mums (ja nemaldos divus gadus atpakaļ Dzintaru koncertzālē) - Badiju Gaju.


Badijs Gajs

Nav jāšaubās par to, ka pēc uzstāšanās uz vienas skatuves ar tādām blūza superzvaigznēm kā Džimijs Vons, Roberts Krejs un Ēriks Kleptons, Crossroads festivāla ietvaros, Badijam Gajam ir jābūt ļoti laimīgam. Nav jau tā, ka viņš par to kliegtu pa labi un pa kreisi – Badijs tomēr ir pietiekami pieticīgs vīrietis, bet par to var nojaust, jo vēl pavisam nesen šīs mūziķis nebija tik ļoti populārs mūzikas ierakstu kompāniju vidū. Maz kurš veltīja uzmanību šim ģitāristam (izņemot varbūt Džimiju Hendriksu, kas šo to „aizguva” no viņa materiāla), tāpēc Badijs riskēja tā arī palikt par, sava veca drauga un mutes harmonikas virtuoza Džuniora Vellsa, ēnu.

Taču 1991. gadā iznāca revolucionārs albūms „Damn Right I Got The Blues”, kas demonstrēja Gaja muzikālas un izpildītāja spējas visā to krāšņumā, un pēc kura uzreiz atnāca pasaules slava un arī Gremmi balva. Tagad, pēc visdažādāko ierakstu izdošanas, tādu kā akustiskais Blues Singer un grandž-veidīgs Sweet Tea, Badijs ieraksta jaunu disku, uz kura parādīsies arī Ēriks Kleptons un Dereks Traks. Un pat tādā godājamā vecumā (ģitāristam jau ir pāri 70) Gajs nespēj mierināt savu izsalkumu pēc mūzikas un atkal posās jaunajā turnejā.



Atrodoties nosnigušajā Čikāgā, Badijs Gajs atceras pagājušās dienas un ar prieku stāsta par savu karjeru, kura ilgst jau pusgadsimtu no pirmā kontrakta parakstīšanas laikiem...

Jautājums (J): Droši vien savā dzīvē tu dzirdēji visus cik necik pazīstamus blūzmeņus. Bet ja atskatīties atpakaļ, tad kurš no mūziķiem atstāja uz tevi vislielāko iespaidu?

Baddijs Gajs (B.G.): Es piedzimu provincē, un kādreiz tēvs nopirka gramofonu, uz kura es jau agrajā bērnībā varēju klausīties tās plates, ko viņš atnesa. Uz tām bija Ti Bouns Volkers, Lajtnin Hopkins un B. B. Kings. Un pēc tam, man trāpījās kompozīcija „The Things I Used To Do” Ģitār Slima (Guitar Slim) izpildījumā, kur ģitāra skanēja pavisam citādi. Sākuma man tas nevisai patika: BiBi tik „gardi” vilka notis, bet šīs puisis vienkārši nospēlēja notis.
Uzzinot to, ka viņš uzstāsies iekš Temple Roof Gardens, Baton-Rūžā, es devos uz viņa koncertu. Tur bija liels pūlis un grupa spēlēja bez ģitārista, bet ģitāras skaņu varēja dzirdēt. Es domāju, ka tas ir fonogramma, kad pēkšņi Slims parādījās tieši no pūļa, sēžot kāda liela tēviņa plecos un spēlējot uz ģitāras. Viņam virsū bija sarkans kostīms, bet mati bija nokrāsoti tajā pašā krāsā. Iespaids palika neiedomājams. Tajā momentā es sapratu, ka lai arī Ti Bouns un BiBi ir lieliskie ģitāristi un es varēšu spēlēt tik pat labi kā viņi, bet šīs puisis ir īsts šoumens un tieši ar to es gribētu nodarboties.

J: Vai var apgalvot, ka tieši BiBi iespaidoja tavu stilu visvairāk?

B.G.: Vispār, pirmā dziesma ko es nospēlēju ir bijusi Džona Lī Hukera Boogie Chillen, piedevām man patīk Lajtnin Hopkinsa dziesmas – uz tām es izaugu. Taču beidzās viss ar B. B. Kingu, jo kad tu viņu klausies, tad saproti, ka neviens cits neskan un neskanēs tāpat kā BiBi.

J: Tu esi daudz koncertējis ar B. B. Kingu, pēdējā reize ir bijusi Ērika Kleptona Crossroads festivālā 2007. gadā. Kad jūs tikāties pirmo reizi?

B.G.: Pirmo reizi es viņu satiku Čikāgā, mazajā banketu zālē, kur viņš uzstājas tikai taustiņu un bungu pavadījumā. Viņš uzaicināja mani paspēlēt ar viņu un es ļoti sanervozējos, bet BiBi uzsita man pa plecu un pateica, lai es spēlētu un neuztrauktos jo pagātnes balss bija ar mani.

J: Mēs pieradām tevi redzēt ar slavenu punktaino ģitāru. Vai tu vari nosaukt vislabāko ģitāru uz kuras tev izdevās paspēlēt?

B.G.: 1967. gadā es pirmoreiz kļuvu par Guild ģitāras endorseru. Es nekad nespēju iedomāties, ka kāds man uzdāvinās ģitāru, bet ir jāsaka, ka man vienmēr patika Stratocaster ģitāras. Ar Stratu es varēju darīt nedomājamās lietas, es pat metu to pret grīdu – gadījumā ar Guild, tas bija neiespējami – bet Āfrikas turnejas laikā 1969. gadā Strats izkrita no mašīnas. Es domāju ka nāksies vākt drumstalas, bet ģitāra bija darba kārtībā izņemot dažas skrambas un es pabeidzu turneju ar to pašu instrumentu.

J: Tavos koncertos vienmēr skan Madija Votersa un Džona Lī Hukera dziesmas. Vai to starpā ir tev vismīļākā kompozīcija?

B.G.: Nē, vai tas maz ir iespējams? Iemācoties „Boogie Chillen” es sāku kaifot no B. B. Kinga „Sweet Little Angel” un „Hoochie Coochie Man” Madija Votersa izpildījumā. Priekš manis šīs dziesmas kļuva par manas daiļrades stūrakmeņiem.
Kad es sāku spēlēt Čikāgā, man nācās iemācīties visas šīs dziesmas. Jo katrā klubā bija muzikālais aparāts un klausītāji varēja paprasīt kaut ko nospēlēt, norādot uz to. Tāpēc es varēju izpildīt gan Feta Domino „Blueberry Hill”, gan Reja Čārlza „What’d I Say”, gan Madija Votersa „I Just Want To Make Love To You”... Tagad esmu ļoti laimīgs ka iekļuvu šajā mūzikā.

J: Vai ir bijušas dziesmas, kuras tu nevarēji nospēlēt uz ģitāras?

B.G.: Es vienmēr sapņoju spēlēt ar slaidu. Mani pārsteidza Erla Hukera (Džona Lī Hukera brālēna) spēle, viņš ir labākais šajā stilā un viņu varēja dzirdēt arī Madija albūmos. Man ir bijis botlneks, bet es uzdāvināju to Madijam, jo sapratu, ka man līdz viņa līmenim ir tālu. Bet Madijam skaņa ir bijusi tik maiga un salda, gluži kā cilvēka runa.

J: Cik ļoti britu mūziķi ietekmēja tavu blūza mūzikas vīziju?

B.G.: Kad Madijs pirmo reizi atbrauca uz Angliju un sāka spēlēt ar slaidu caur pastiprinātāju, viņu tur izsvilpa, tāpēc nākošreiz viņš atveda līdzi akustisko ģitāru, bet publika jau gribēja dzirdēt elektrisko blūzu un Madiju atkal izsvilpa. Viņš „netrāpīja” divreiz – tas pats notika ar mani. Kad es sāku ierakstīties Chess (Chess Records leibls) studijā, Villijs Diksons prasīja mani spēlēt klusāk. Pēc tam visi aizrāvās ar Cream un Hendriksu, paskatījās uz viņu panākumiem un nolēma, ka viss nebija nemaz tik slikti!

J: Pasaki pāris vārdu jaunajai ģitāristu paaudzei.

B.G.: Neviens nekad mani nespieda mācīties un neviens neteica kā jātur mediators. Kāmēr B. B. Kings man neieteica izmantot taisnu mediatoru es spēlēju ar pirkstiem. Īstenībā es līdz šim brīdim spēlēju gan ar pirkstiem, gan ar mediatoru. Vienkārši te aizvācu to plaukstā, te atkal paņemu to pirkstos – taču es nevaru jēdzīgi paskaidrot kā tas īsti notiek. Sākumā man ļoti noderētu visādas videoskolas, bet nācās tikai vērot mūziķus un atkal un atkal klausīties viņu ieraktus.

Jaunatnei varu ieteikt vairāk uzmanības veltīt ģitārspēlei, nevis meitenēm. Ja jums patiešām patīk spēlēt, tad mīļajai nāksies pagaidīt. Agri vai vēlu viņas visas tāpat pie jums atnāks, bet ja spēlēsiet uz ģitāras – tad vispār nāks bariem. Un ja jūs neprotat spēlēt, tad tikai pa vienai!

Avots:
:arrow: Guitarist Magazine Issue 301 on sale 13 March 2008

Tulkoja - mp3

Posted Image

Posted Image
  • 0
------------------------------------------------------------------
whatever
------------------------------------------------------------------

#2 mp3

mp3

    Gitaristiem.lv Komanda

  • Moderators
  • 1414 raksti
  • LocationRiga

Pievienots 14 June 2008 - 12:12 AM

Starpcitu. Gaja & Co uzstāšanās Crossroads festivālā. Viņš izpildīja tur vairākas dziesmas, bet man visvairāk patika vecā labā Sweet Home Chicago.

:music_2 :music_1 :thumleft:
  • 0
------------------------------------------------------------------
whatever
------------------------------------------------------------------

#3 Manimal

Manimal

    Ģitāras griezējs

  • Members
  • 436 raksti

Pievienots 15 June 2008 - 10:30 AM


2:18 bez komentariem
:music_3 :music_1
  • 0
Jazz is not dead, it just smells funny (Frank Zappa)




0 Lietotāji(s) lasa šo tēmu

0 biedri(s), 0 viesi(s), 0 anonīmi(s) lietotāji(s)